Te nu es esmu. Attapusies kaut kādā otrā pasaules malā, vietā, kura vienmēr ir šķitusi tik tāla un neaizsniedzama, tik ģeogrāfiski teorētiska. Balts plankums kartē, par kuru es droši zinu tikai vienu – tur ir auksti.
Grenlande.
Vai sapņi mēdz būt lipīgi? Grenlandes sapnis tāds bija. Sākotnēji tas nebija manējais. Bet nu tā ir mana sniegoti ledainā realitāte. Uz diviem mēnešiem pavisam noteikti.
Tiem, kuriem patīk fakti, skaitļi un cipari (piedodiet, ja mazliet neprecīzi, bet mēģinu tos atcerēties no galvas, jo pie wikipedias šobrīd netieku) – te būs mazs prieciņš jums:
+ Grenlandē kopā dzīvo mazliet vairāk par 57 tūkstošiem iedzīvotāju
+ Pilsētā, kurā dzīvojam mēs – Assiat – ir apmēram 3 tūkstoši iedzīvotāju.
+ Kopējā platība - ~ 1,7miljoni kvadrātkilometri
+ pamatiedzīvotāji – inuiti, kas tulkojumā nozīmē „cilvēki” (etniski ļoti līdzīgi Ziemeļamerikas indiāņiem, jo pirms miljoniem gadu Grenlande bija ģeogrāfiski savienota ar Ziemeļameriku)
+ valoda – grenlandiešu (Kaut kas pilnīgi unikāls. Tiešām.)
„Madaramik atserapunga” – „Mani sauc Madara” :)
Pirmās sekundes ārpus lidmašīnas aizsita elpu. -30C vēl nav nekas. Bet ir skaisti rīti ar rozā saules gaismu (pati saule vēl pagaidām ir ziemas brīvdienās). Naktīs ir grūti gulēt, jo visu laiku rej suņi. Jā, par tiem būs atsevišķs stāsts.
Tāpat kā par cilvēkiem. Viņi ir apburoši savā mīlīgumā un vienkāršībā. Bērni ir droši un nebaidās nākt klāt un ķerties rokās, un viņu acīs var nolasīt to, cik ļoti viņi gribētu kļūt par taviem draugiem. Un pieaugušie ir kā kādas mīļas multenes varoņi – visu laiku smaida un smejas, un vīri labākajos gados, pat neko nesaprotot un nemākot pateikt angliski, nāk klāt un grib runāties. Es viņus varētu vērot stundām ilgi, un būt stāvā sajūsmā. Tik ļoti man viņi patīk.
Mājas te ir tādas, kādas es vienmēr esmu gribējusi redzēt Latvijā. Katra savā krāsā – bet nevis pelēkas un vai haki zaļas, bet koši oranžas un sarkanas, zaļas ar lillā logu rāmjiem, un burbuļrozā. Dzīvespriecīga krāsu eksplozija baltās nekurienes vidū. Un miljons sīku, smalku un ciku-caku detaļu – žogi un trepītes, ledū iesalušas laivas, sasalušu drēbju virtenes uz balkoniem, suņu būdas un vārtu slēģi. Tās ir tās mazās detaļas, kuras visas kā vienas gribās nofotografēt un pēc tam izlīmēt istabas sienas ar tām bildēm.
Man te būs izaicinājumi pa pilnam.
Man te būs vesels lērums prieka.
Man liekas, ka kāds jau tagad ar cirvīti kaļ bildes manā sirdī, kas paliks tur uz visu mūžu.
**************************
Here I am. Recollected suddenly on the other side of the world. In the place that has always seemed so far and unreachable, so geographical theoretical and abstract. Just a huge white spot on the map which I know only one thing abut – it is freakin cold over there.
Greenland.
Can dreams be contagious? The dream about Greenland was just like that. Initially it wasn’t mine. But now it is my snowy icy reality. For next two months for sure.
For those, who like numbers, facts and figures – there are few tiny little joys for you guys:
+ there are about 57 thousand inhabitants in Greenland
+ in the town we live in – Assiat – there are approximately 3 thousand people
+ total area - ~ 1,7 million square km
+ natives – Inuits, which means „the people” (they are very similar to native Americans, coz few million years ago Greenland was geographically connected to North America)
+ language – Greenlandic (something absolutely unique)
„Madaramik atserapunga” – „My name is Madara” :)
In the first second out of the plane cold hit me so hard I could hardly breathe. -30C is nothing. But there are amazing mornings over here – with a pink sunlight (sun herself is still on the winter holidays, behind the mountains). And it is hard to sleep at night because of all the dogs which are barking all the time.
People. They deserve a special story. They are fascinating in their cuteness and simplicity. The kids are not afraid to come to us and catch our hands, and you can read it in their eyes how they want to become our friends. And the adults are like cute characters from a lovely cartoon – they laugh and smile all the time, and even grown up, fifty year old men who neither know nor understand English come to us and want to talk. I could watch those people for hours and still be fascinated. That much I like them.
Houses there are exactly how I have always wanted them to be in Latvia. Each one of them in different color – but not gray or khaki green, but bright orange and red, green with purple window frames and bubble-pink. Joyful explosion of colors in the middle of white nowhere. And thousands of small little awesome details – fences and stairs, boats frozen in the ice, frozen ropes of clothes on the balconies, dog houses and gate shutters. Those are the details you want to capture in the pictures and put them on the walls of your room afterwards.
I will have plenty of challenges here.
I will have a great deal of joy.
It seems that someone already is carving pictures in my heart that will stay there for the rest of my life.
Grenlande.
Vai sapņi mēdz būt lipīgi? Grenlandes sapnis tāds bija. Sākotnēji tas nebija manējais. Bet nu tā ir mana sniegoti ledainā realitāte. Uz diviem mēnešiem pavisam noteikti.
Tiem, kuriem patīk fakti, skaitļi un cipari (piedodiet, ja mazliet neprecīzi, bet mēģinu tos atcerēties no galvas, jo pie wikipedias šobrīd netieku) – te būs mazs prieciņš jums:
+ Grenlandē kopā dzīvo mazliet vairāk par 57 tūkstošiem iedzīvotāju
+ Pilsētā, kurā dzīvojam mēs – Assiat – ir apmēram 3 tūkstoši iedzīvotāju.
+ Kopējā platība - ~ 1,7miljoni kvadrātkilometri
+ pamatiedzīvotāji – inuiti, kas tulkojumā nozīmē „cilvēki” (etniski ļoti līdzīgi Ziemeļamerikas indiāņiem, jo pirms miljoniem gadu Grenlande bija ģeogrāfiski savienota ar Ziemeļameriku)
+ valoda – grenlandiešu (Kaut kas pilnīgi unikāls. Tiešām.)
„Madaramik atserapunga” – „Mani sauc Madara” :)
Pirmās sekundes ārpus lidmašīnas aizsita elpu. -30C vēl nav nekas. Bet ir skaisti rīti ar rozā saules gaismu (pati saule vēl pagaidām ir ziemas brīvdienās). Naktīs ir grūti gulēt, jo visu laiku rej suņi. Jā, par tiem būs atsevišķs stāsts.
Tāpat kā par cilvēkiem. Viņi ir apburoši savā mīlīgumā un vienkāršībā. Bērni ir droši un nebaidās nākt klāt un ķerties rokās, un viņu acīs var nolasīt to, cik ļoti viņi gribētu kļūt par taviem draugiem. Un pieaugušie ir kā kādas mīļas multenes varoņi – visu laiku smaida un smejas, un vīri labākajos gados, pat neko nesaprotot un nemākot pateikt angliski, nāk klāt un grib runāties. Es viņus varētu vērot stundām ilgi, un būt stāvā sajūsmā. Tik ļoti man viņi patīk.
Mājas te ir tādas, kādas es vienmēr esmu gribējusi redzēt Latvijā. Katra savā krāsā – bet nevis pelēkas un vai haki zaļas, bet koši oranžas un sarkanas, zaļas ar lillā logu rāmjiem, un burbuļrozā. Dzīvespriecīga krāsu eksplozija baltās nekurienes vidū. Un miljons sīku, smalku un ciku-caku detaļu – žogi un trepītes, ledū iesalušas laivas, sasalušu drēbju virtenes uz balkoniem, suņu būdas un vārtu slēģi. Tās ir tās mazās detaļas, kuras visas kā vienas gribās nofotografēt un pēc tam izlīmēt istabas sienas ar tām bildēm.
Man te būs izaicinājumi pa pilnam.
Man te būs vesels lērums prieka.
Man liekas, ka kāds jau tagad ar cirvīti kaļ bildes manā sirdī, kas paliks tur uz visu mūžu.
**************************
Here I am. Recollected suddenly on the other side of the world. In the place that has always seemed so far and unreachable, so geographical theoretical and abstract. Just a huge white spot on the map which I know only one thing abut – it is freakin cold over there.
Greenland.
Can dreams be contagious? The dream about Greenland was just like that. Initially it wasn’t mine. But now it is my snowy icy reality. For next two months for sure.
For those, who like numbers, facts and figures – there are few tiny little joys for you guys:
+ there are about 57 thousand inhabitants in Greenland
+ in the town we live in – Assiat – there are approximately 3 thousand people
+ total area - ~ 1,7 million square km
+ natives – Inuits, which means „the people” (they are very similar to native Americans, coz few million years ago Greenland was geographically connected to North America)
+ language – Greenlandic (something absolutely unique)
„Madaramik atserapunga” – „My name is Madara” :)
In the first second out of the plane cold hit me so hard I could hardly breathe. -30C is nothing. But there are amazing mornings over here – with a pink sunlight (sun herself is still on the winter holidays, behind the mountains). And it is hard to sleep at night because of all the dogs which are barking all the time.
People. They deserve a special story. They are fascinating in their cuteness and simplicity. The kids are not afraid to come to us and catch our hands, and you can read it in their eyes how they want to become our friends. And the adults are like cute characters from a lovely cartoon – they laugh and smile all the time, and even grown up, fifty year old men who neither know nor understand English come to us and want to talk. I could watch those people for hours and still be fascinated. That much I like them.
Houses there are exactly how I have always wanted them to be in Latvia. Each one of them in different color – but not gray or khaki green, but bright orange and red, green with purple window frames and bubble-pink. Joyful explosion of colors in the middle of white nowhere. And thousands of small little awesome details – fences and stairs, boats frozen in the ice, frozen ropes of clothes on the balconies, dog houses and gate shutters. Those are the details you want to capture in the pictures and put them on the walls of your room afterwards.
I will have plenty of challenges here.
I will have a great deal of joy.
It seems that someone already is carving pictures in my heart that will stay there for the rest of my life.
