Šeit ir tik daudz patiesības. Tonnām. Uz ielu stūriem (cik nu te tās ielas ir...) un koši zaļo un zilo māju jumtiem, uz palodzēm un bērnu roņādas cimdiņos. Patiesība pieķeras suņu pajūgiem, kad 
tie lido pāri piesnigušajiem pakalniem, un tā kopā ar septiņgadīgām meitenēm starpbrīžos slidinās no kalna. Patiesība nav privilēģija, kuru esam iepazinuši un pieradinājuši tikai mēs. Tā atspīd un iemirdzas arī šeit.
Tad, kad es redzu, kā tēvs raujas no ādas laukā, lai savām meitām sagādātu labāko izglītību, kāda šeit ir iespējama.
Tad, kad es ieskatos Sāras acīs un ieraugu, ka tad, kad viņa runā par piedošanu, viņa tiešām zina, ko tas nozīmē.
Tad, kad lasu stāstu par Kamitdlanguaq jeb Mazo Baskāji, kurš izgāja cauri debesīm un ellei, lai salauztu sievai uzlikto desmit-bērni-uzreiz grūtniecības lāstu (jā, tas ir tieši tik dīvaini cik izglausās).
Tad, kad pilnīgi sveši cilvēki šeit pret mani izturas kā pret savu meitu, un ar viņu radīto siltumu varētu pāris aisbergus izkausēt.
Tad, kad vecmāmiņa rīko milzu viesības par godu sava mazdēla dzimšanās dienai – mazdēla, kurš nemaz nav pilsētā – un rosās, un cep, un šmorē divas dienas iepriekš, un pēc tam aprūpē visus viesus, no kuriem pusi viņa pat nepazīst (desmit mūs, piemēram). Un smaida, visu laiku smaida.
Tad, kad Eva un viņas vīrs rīko kaffemik, jo viņi ir nodzīvojuši četrdesmit gadus kopā, un cer nodzīvot vēl četrdesmit.
Tad, kad Matias saka, ka diena, kad nošāva viņa desmitgadigo brāli, bija ļaunākā diena viņa dzīvē, un viņš, pat pēc trīsdesmit gadiem, katru dienu jautā Dievam – kāpēc tu ļāvi tam notikt?
tie lido pāri piesnigušajiem pakalniem, un tā kopā ar septiņgadīgām meitenēm starpbrīžos slidinās no kalna. Patiesība nav privilēģija, kuru esam iepazinuši un pieradinājuši tikai mēs. Tā atspīd un iemirdzas arī šeit.Tad, kad es redzu, kā tēvs raujas no ādas laukā, lai savām meitām sagādātu labāko izglītību, kāda šeit ir iespējama.
Tad, kad es ieskatos Sāras acīs un ieraugu, ka tad, kad viņa runā par piedošanu, viņa tiešām zina, ko tas nozīmē.
Tad, kad lasu stāstu par Kamitdlanguaq jeb Mazo Baskāji, kurš izgāja cauri debesīm un ellei, lai salauztu sievai uzlikto desmit-bērni-uzreiz grūtniecības lāstu (jā, tas ir tieši tik dīvaini cik izglausās).
Tad, kad pilnīgi sveši cilvēki šeit pret mani izturas kā pret savu meitu, un ar viņu radīto siltumu varētu pāris aisbergus izkausēt.
Tad, kad vecmāmiņa rīko milzu viesības par godu sava mazdēla dzimšanās dienai – mazdēla, kurš nemaz nav pilsētā – un rosās, un cep, un šmorē divas dienas iepriekš, un pēc tam aprūpē visus viesus, no kuriem pusi viņa pat nepazīst (desmit mūs, piemēram). Un smaida, visu laiku smaida.
Tad, kad Eva un viņas vīrs rīko kaffemik, jo viņi ir nodzīvojuši četrdesmit gadus kopā, un cer nodzīvot vēl četrdesmit.
Tad, kad Matias saka, ka diena, kad nošāva viņa desmitgadigo brāli, bija ļaunākā diena viņa dzīvē, un viņš, pat pēc trīsdesmit gadiem, katru dienu jautā Dievam – kāpēc tu ļāvi tam notikt?
Tā. Tā ir patiesība, materializēta ikdienā. Tāda, kurai var gandrīz pieskarties. Šeit, baltās nekurienes pašā malā.
Es gribu to paturēt un izgriezt inside out, un pastāstīt pārējai pasaulei. Viņiem ir jādzird par tādām vietām kā šī.
********************
There is so much truth in this place. Plenty. On the corners of these streets and on the roofs of the bright green and blue houses, on the windowsills and inside the sealskin mittens. Everywhere. The truth clings to the dog sledge when it flies over the white hills, and truth is together with the seven-year-olds when they play football outside late at night. Truth is not a privilege that only we in the west have
gotten to know and tame. It shines and gleams, and reflects here as well.
When I see how a father slaves away to get the best education possible for his girls.
When I look into Sara’s eyes and see that when she talks about the forgiveness, she really knows what she is talking about.
When I read the story about Kamitdlanguaq or Little Barefoot, who went through heaven and hell to break the ten-children-at-once-pregnancy curse (it is exactly as weird as it sounds) that was placed on his wife.
When total strangers treat me as if I was their daughter, and with the warmth their hearts create, you could melt a couple of icebergs.
When a grandma makes a huge party (kaffemik) to celebrate her grandsons (who, by the way, is not even in the town) birthday, and she spends two days in a row in the kitchen, and after that she takes care of all the guests (half of them, like the ten of us, she doesn’t even know).
And she smiles. She smiles all the time.
When Eva and her husband celebrate their 40th wedding anniversary, and are ready to live forty more years together.
There is so much truth in this place. Plenty. On the corners of these streets and on the roofs of the bright green and blue houses, on the windowsills and inside the sealskin mittens. Everywhere. The truth clings to the dog sledge when it flies over the white hills, and truth is together with the seven-year-olds when they play football outside late at night. Truth is not a privilege that only we in the west have
gotten to know and tame. It shines and gleams, and reflects here as well.When I see how a father slaves away to get the best education possible for his girls.
When I look into Sara’s eyes and see that when she talks about the forgiveness, she really knows what she is talking about.
When I read the story about Kamitdlanguaq or Little Barefoot, who went through heaven and hell to break the ten-children-at-once-pregnancy curse (it is exactly as weird as it sounds) that was placed on his wife.
When total strangers treat me as if I was their daughter, and with the warmth their hearts create, you could melt a couple of icebergs.
When a grandma makes a huge party (kaffemik) to celebrate her grandsons (who, by the way, is not even in the town) birthday, and she spends two days in a row in the kitchen, and after that she takes care of all the guests (half of them, like the ten of us, she doesn’t even know).
And she smiles. She smiles all the time.When Eva and her husband celebrate their 40th wedding anniversary, and are ready to live forty more years together.
That’s truth. Right there. Truth that’s almost touchable. Truth, that’s completely alive.
I want to claim it, keep it, turn it inside out, and tell to the rest of the world. They have to hear this.
