Stāsti no sērijas "viena no piecām jaukākajām kalnu mājiņām pasaulē".
Svartisen ledējs, divkrāsu ūdens un +18C grādi.
Piecu stundu kāpiens augšup. Ar brīžiem, kad gribējās raudāt, un ar brīžiem, kad elpa aizsitās no skaistuma, un ar brīžiem, kad gribējās nocirst savu izmežģīto potīti un pārlidināt pāri kraujai.
Sniegs pāri ceļiem.
Horizonta neesamība, neskaitāmas virsotnes un vismaz 45 grādu slīpums divas stundas no vietas.
Vējš, kas gāž nost no kājām. Nu es zinu, kā jūtas burulaivas.
Takenheimen - divas pelēkas koka mājiņas 1100m augstumā, pilnīgā nekurienē, kur malku un visu pārējo piegādā ar helikopteru un no kuras var redzēt kilometriem tālu līdz pat atklātajam okeānam.
Milzīgs pārgurums.
Rīta saule jau piecos no rīta. Pirms es izrāpos no sava guļammais 7:51am, es biju pamodusies vismaz 4 reizes, domājot, ka nu gan ir deviņi un man ir jātaisa brokastis.
Sniega daudzums, kas pārspēj Grenlandi. Ledājs, kurš ir iemitinājies uz palikšanu.
Asaras un jauna nodaļa manā iedomu stāstā par draudzību.
Kāpiens augšā, un spēlēšanās sniegā, un lēkāšana, un būšana atkal deviņgadīgai. Gandrīz 1400m augšā, es atradu pazaudētos dālderīšus un atbildētas lūgšanas, un ko tik vēl nē. Trieciendevu prieka, slapjas kājas un astotās klases sajūsmu par to, ja izdodas nogāzt kādu džeku sniegā.
Nenormāla slidināšanās no kalna lejā. Nezinu, cik metru garumā un grādu slīpumā, bet tas bija ĀTRI, un tas bija bailīgi arī. sniegs aacīs un saskrāpēta mugura, bet bija tik ļoti vērts, ka es rāpos tur otro reizi.
Man besī, ja man ir jāatzīstas, ka man nebija taisnība. Un mani sajūsmina cilvēki, kuri nesaka "es taču teicu", bet tikai smaida un klusē, un gaida, kad es pati attapšos. jo parasti jau agrāk vai vēlāk, bet prātiņš nāk mājās.
Saules pieliets vējains kāpiens/šļūciens lejup.
un tur nu tas bija.
uzsprāgušais pavsaris.
ar pāri divdesmit grādiem. ar pussaplaukušiem kokiem un vēju, kas ir siltāks par elpu. ar putniem, kuri vnk ir zaudējuši prātu un visu pārējo, ar kalnu upēm un ledāja ezeru.
Man likās, ka viss tur lejā ir no jauna piedzimis.
Man likās, ka es tik sen nebiju jutusi tādu dzīvību apkārt.
Dieva otrā mīļākā krāsa noteikti ir salātzaļā.
Mēs staigājām basām kājām un uz doka ēdām šokolādi, un runājām par to, ka tādas, tādas būs debesis. tādas viņas būs. ar labākajiem draugiem, kas ir ģimene, un ģimeni, kas ir labākie draugi riņķī. ar sapņošanu acīm vaļā. ar mūžīgu pavasari un narcišu dārzu.
Mēs braucām mājup. Kājas basas un logi vaļā. Ārā zaļš, un iekšā viss tā laimīgi. Un tad tas notika. Noklikšķēja. Saslēdzās. Es smaidīju kā tāda slimiņa, un ķēru pavasara vēju matos. Billija Džoela "Piano Man" skanēja skaļāk nekā mana balss, un mēs dziedājām līdzi, nezinot vārdus. Es zinu, ka tu zini, kā tas ir - kad tev liekas, ka zini to dziesmu, bet īstenībā nezini viss, un knapi vari nodziedāt divas rindiņas no piedziedājuma. Pa labi un pa kreisi, un abas rindas priekšā, un džipā aiz mums, un laivā kaut kur fjorda vidū bija es-tevi-no-pus-vārda-sapratīšu draugi, un gaisā kaut kāda tāda nebijusi jauna dzīvība.
Un tad. Tad es atkal no jauna sapratu. Ka reizēm. Reizēm dzīve patiesi ir dzīvošanas vērta.
Klišejiski bez gala un malām, bet, ja man tajā mirklī būtu jāmirst, es pārslēgtos citā dimensijā nedaudz šizofrēniski smaidot. un laimīga.
p.s.
salīdzinājumam - starp citu, elle būs mūžģa tikai knaip (lētākā maize norvēģijā, 4kronas gabalā) ēšana un mūžīga Džeimsa Blanta "You are beautiful" atkal un atkal klausīšanās. oh my, man ļoti negribētos, lai kāds tur nokļūst. tā būs briesmīga vieta.
******
Absolute not wanting to go anywhere and collective lack of motivation.
Stories about how it is one of the five most beautiful cabins in the world.
Svartisen glacier, water in 2 different colors and +18C degrees outside.
5 hour hike up. With the moments when I was about to cry, and moments, when the beauty around me just caught my breath, and moments, when I was really wanted to break off my twisted ankle and throw it off the edge.
Snow up to knees.
Lack of horizon and countless mountain peeks.
Wind, that is about to knock you off of your feet. Now I kind of have a glimpse of how does it feel to be a sailboat.
Takenheimen - 2 small cabins/huts 1100m above the sea level, in the middle of nowhere, where the firewood and all the other supplies are delivered by helicopter now and then.
Tremendous exhaustion.
The sun rises around 5am. Before I got out of the bed at 7:51am, I had woken up like 4 times thinking that - that's it, it is already nine and I have to get up to make breakfast! But each time it each ridiculously early, not even 6am.
The amount of snow up there totally beats Greenland. "For reals", as hodges would say.
Tears and a new chapter in my imaginary book of friendship.
Hiking more up and playing in the snow, and jumping, and being nine again. Up at 1400m I found a few lost coins of my childhood, answered prayers and a whole lot more - shocking amount of joy and a eight-grade-like excitement about being able to knock some of the guys off of their feet in the snow.
Sliding down the crazy steep hill. the snow was icy and my back hurt afterwards, but it was so worth it, I got up there once again.
I hate if I have to admit that I wasn't right, and I just love people who save their "I told you", but just smiles instead and waits until I will pull myself back together once again. Because usually I do, I just need some time and some conversations with higher authorities.
The hike back, full of wind, and sun, and joy. Half of the way we were just sliding on our butts, trying not to bump into each other and rocks on our way.
And there it was.
THE SPRING.
Warm and green, full of birds who are loosing their minds and flowers, and trees that are almost totally ready for summer.
It seemed that everything has a new life. God's second favorite color definitely is bright green. Right after pink.
We walked around barefoot, and sat on the dock, and ate chocolate and said to each other - that's, that's what heaven is going to be! With the best friends that are family, and family that is best friends. With daydreaming. With an everlasting spring and garden of daffodils.
We drove back home. Still barefoot, and windows were open. It was still green outside, and it was suddenly very happy inside. And then it happened. Just clicked together. We were listening to Billy Joel's "Piano Man" and trying to sing along even though we knew only the first 2 lines of the chorus. But no one really cared about that. there were friends on my right and on my left, and in the 2 front rows of the van, and in the car behind us, and on the boat somewhere in the fjord. Then I realized once again that sometimes, sometimes life is so worth living.
And I am aware of how cliche it sounds (and it is also very cliche to say that it sounds cliche...), but if I would have had to die at that very moment, I would have switched to that new dimension smiling like a schizo. freaking happy.
p.s. for you guys to compare - the hell will be a place where you will have to eat only knaip (the cheapest bread you can get here in norway) forever, and listen to James Blunt "You are beautiful" over and over again... forever. Oh, my, I really wouldn't want you to end up in there, it will be a terrible place.
