Kā lai nosauc to, kad beidzot šalle vairs nav aksesuārs, kura lietošanas funkcionalitāte ir visai apšaubāma un diskutējama, bet gan ikdienas nepieciešamība, un reizēm pārņem kārdinājums pielietot nevis vienu, bet divas? mana māsa saka, ka šalles paskata instalācija uz mana kakla vairāk līdzināt kaut kādai ortopēdiskajai apkaklei. var jau būt.
Kā lai nosauc to, kad mitrums ārā vairs nav tikai kaut kas, kas krīt no gaisa, bet gan viela, kas iesūcas tavā būtībā, līdz kaulam. un nelīdz vairs ne jakas, ne džemperi, ne tavas trīs ādās, deviņas dzīvības un septiņjūdžu zābaki - tas viss kapitulē lietus un vēja priekšā... un tu jūtie kā tas plastmasas maisiņš no "Amerikāņu skaistuma", kuru mētā uz riņķi, uz riņķi vien.
Kā lai nosauc to, ka ilgošanās pēc svecēm, kamīniem, kakako un piparmētru tējas krūzēm pieaug aritmētiskās progresijas cienīgos ātrumos. katru dienu pa bišķītim. vienīgais laiks gadā, kad siltumu vajag vairāk kā ēst, un ne jau tikai ārējo.
Kā lai nosauc to, kad gribās izpētīt un no jauna atrast kopā klusēšanas prieku. runāt un smieties kopā ir skaisti, bet manu draudzību patieso un īsto vērtību nosaka kopā klusēšanas spēja. kad pietiek ar to, ka var būt kopā - kad nevajag ne small talk, ne "Katanas ieceļotājus", pat ne filmas. Kad draudzības wireless visspilgtāk uzliesomo, sēžot blakus, skatoties kamīnā, domājot katram savas domas, pateicībā, ka šīs divas dzīves vismaz uz kādu brīdi var papildināt viena otru.
Kā lai nosauc to, kā mūzika (weepies, laura marlinga, rossie thomas un citi) saplūst kopā ar to, kas notiek manī iekšā un ārā, un rada sajūtu, ka esmu izkāpusi no kādas filmas ar izcilu soundtracku. kad mūzika atkal beidzot ir mūzika. kad tā liek atkal un atkal atskārst, cik ļoti tomēr viss apkārt līmējas kopā pat tad, kad liekas, ka nelīmējas viss.
rudens.
tādu vārdu es atradu pa ceļam.
un zini kā ir?
es to nemainītu ne pret ko citu.
*********************************
I wouldnt change this fall for the world.
skip to main |
skip to sidebar
