atkal jau tūlīt viens gads būs cauri. trakums. laiks kā melnajā caurumā pazūd.
daži jau zina, ka mani šīrudens aktuālie temati ir depresija un tas, kā darbojas prāts. man abi divi liekas vēl pilnīgi neatklāta, bet fascinējoša pasaule. un tas ir praktiski. šī nu ir lieta, kas tieši vai netieši skar pilnīgi katru. depresija, izrādās, ir piemeklējusi gandrīz katru desmito planētas iedzīvotāju. baiss cipars. saliec kopā trīsdesmit cilvēkus (tādu vidēja izmēra vidusskolas klasi), un vismaz 3 no tiem ir potenciālie upuri.
Latvija vispār ir kaut kāds depresijas perēklis. Diezgan laba augsne, lai cilvēki justos samērā nomākti. forši, ja var aizbraukt ceļojumā ik pa brīdim, tas vismaz izrauj no tās tumsas (kas ilgst +/- pus gadu), stresa (jo latvieši jau ir darītāji. dari, dari, dari - tava vērtība ir atkarīga no tā, kādu pienesumu tu vari dot jau tā rūkošajam IKP! sviests), finansiālā spiediena, patiesi dziļu un mīlestības pilnu attiecību trūkuma (un te nav runa tikai par romantiskām attiecībām, tas ir daudz plašāk - cilvēkiem hroniski trūkst īstu draudzību un stipru ģimeņu).
bet, ja nevar tikt tajā ceļojumā uz Tunisiju un dabūt desmit dienu tiešas saules gaismas, tad ir traki.
jo patiesībā jau tā depresija un arī tas, kā funkcionē prāts un kā mūsu domāšana iedarbojas uz mūsu pašsajūtu un izturēšanos, ir ļoti liela deva sarežģītas ķīmijas. stāsts par to, kā parvietojas neironi. stāsts par to, kā tumsā smadzenes saražo ķīmiskas vielas, kas liek ķermenim justies miegainam un nogurušam, un šo vielu ražošanā tiek patērētas citas vielas, kuras savukārt uztur možumu un dzīvesprieku. nav jau brīnums, ka decembrī bez sniega darīt negribas pilnīgi neko.
gribētos par šo tematu uzrakstīt vienu riktīgi diplomdarbu. vai pētījumu. sēdēt bibliotēkā un rakties cauri.
vēl dažas atziņas no šīrudens krājumiem, pārbaudītas uz savas ādas:
- lai ziemā justos labāk un možāk gan fiziski, gan emocionāli, pietiek ar uzturēšanos labāk apgaismotās un gaišākās telpās. nopietni! tad smadzenes mazāk ražo tās miega vielas.
- sportošana nudien palīdz! ne tikai tāpēc, ka novērš domas no nomācošajiem tematiem, ne tikai tāpēc, ka tā var uzturēt sevi formā un pieteikt karu Ziemassvētku cepeša radītajām sekām. vēl svarīgāk ir tas, ka sportojot ķermenis sadarbībā ar smadzenēm saražo endorfīnus - vielas, kas liek justies laimīgākam. tāpat sportojot, iespējams (tas gan ir tikai mans novērojums un nav īpaši nekur pierādīts), ieslēdzas kaut kādas smadzeņu daļas, kuras ikdienā netiek izmantotas, un pēc fiziskas slodzes vai tās laikā bieži vien izdomājas domas un idejas, kuras citādāk paliktu noklusēšanas režīmā, uzrodas kaut kādas perspektīvas lietām, par kurām pirmīt nebija ne mazākās nojausmas.
diezgan labs raksts par to ir šeit: http://hypericum.wordpress.com/2008/03/21/physical-activity-may-protect-against-the-development-of-depression-2/
- vajag vismaz vienu vai divus cilvēkus, ar kuriem var tā pa dušom izrunāties. tā līdz kliņķim. jo, ja dusmas un aizkaitinājumu patur iekšā, tad labi nebūs. sirds aizaugs ciet.
un. jā. ir iespējams meklēt un atrast labo. tas nebūt nav latviešu skeptiski vērtētais amerikāņu pozitīvisms (lai gan, ja godīgi, visu cieņu arī tam). vienkārši mani liekas, ka tas, kā mēs redzam sevi un lietas, cilvēkus, notikumus sev apkārt ir tikai un vienīgi mūsu pašu izvēle.
tu vari izvēlēties redzēt visu melnu ar dažām baltām strīpām.
un tu vari izvēlēties redzēt visu baltu ar dažām melnām strīpām.
nu kaut kā tā.
par to prāta darbošanos nākamreiz. jau šis sanāca traki gari.
**************
sorry for not having this in english. laziness took over. but basically these are my thoughts and experiences on depression and the way how mind works.
daži jau zina, ka mani šīrudens aktuālie temati ir depresija un tas, kā darbojas prāts. man abi divi liekas vēl pilnīgi neatklāta, bet fascinējoša pasaule. un tas ir praktiski. šī nu ir lieta, kas tieši vai netieši skar pilnīgi katru. depresija, izrādās, ir piemeklējusi gandrīz katru desmito planētas iedzīvotāju. baiss cipars. saliec kopā trīsdesmit cilvēkus (tādu vidēja izmēra vidusskolas klasi), un vismaz 3 no tiem ir potenciālie upuri.
Latvija vispār ir kaut kāds depresijas perēklis. Diezgan laba augsne, lai cilvēki justos samērā nomākti. forši, ja var aizbraukt ceļojumā ik pa brīdim, tas vismaz izrauj no tās tumsas (kas ilgst +/- pus gadu), stresa (jo latvieši jau ir darītāji. dari, dari, dari - tava vērtība ir atkarīga no tā, kādu pienesumu tu vari dot jau tā rūkošajam IKP! sviests), finansiālā spiediena, patiesi dziļu un mīlestības pilnu attiecību trūkuma (un te nav runa tikai par romantiskām attiecībām, tas ir daudz plašāk - cilvēkiem hroniski trūkst īstu draudzību un stipru ģimeņu).
bet, ja nevar tikt tajā ceļojumā uz Tunisiju un dabūt desmit dienu tiešas saules gaismas, tad ir traki.
jo patiesībā jau tā depresija un arī tas, kā funkcionē prāts un kā mūsu domāšana iedarbojas uz mūsu pašsajūtu un izturēšanos, ir ļoti liela deva sarežģītas ķīmijas. stāsts par to, kā parvietojas neironi. stāsts par to, kā tumsā smadzenes saražo ķīmiskas vielas, kas liek ķermenim justies miegainam un nogurušam, un šo vielu ražošanā tiek patērētas citas vielas, kuras savukārt uztur možumu un dzīvesprieku. nav jau brīnums, ka decembrī bez sniega darīt negribas pilnīgi neko.
gribētos par šo tematu uzrakstīt vienu riktīgi diplomdarbu. vai pētījumu. sēdēt bibliotēkā un rakties cauri.
vēl dažas atziņas no šīrudens krājumiem, pārbaudītas uz savas ādas:
- lai ziemā justos labāk un možāk gan fiziski, gan emocionāli, pietiek ar uzturēšanos labāk apgaismotās un gaišākās telpās. nopietni! tad smadzenes mazāk ražo tās miega vielas.
- sportošana nudien palīdz! ne tikai tāpēc, ka novērš domas no nomācošajiem tematiem, ne tikai tāpēc, ka tā var uzturēt sevi formā un pieteikt karu Ziemassvētku cepeša radītajām sekām. vēl svarīgāk ir tas, ka sportojot ķermenis sadarbībā ar smadzenēm saražo endorfīnus - vielas, kas liek justies laimīgākam. tāpat sportojot, iespējams (tas gan ir tikai mans novērojums un nav īpaši nekur pierādīts), ieslēdzas kaut kādas smadzeņu daļas, kuras ikdienā netiek izmantotas, un pēc fiziskas slodzes vai tās laikā bieži vien izdomājas domas un idejas, kuras citādāk paliktu noklusēšanas režīmā, uzrodas kaut kādas perspektīvas lietām, par kurām pirmīt nebija ne mazākās nojausmas.
diezgan labs raksts par to ir šeit: http://hypericum.wordpress.com/2008/03/21/physical-activity-may-protect-against-the-development-of-depression-2/
- vajag vismaz vienu vai divus cilvēkus, ar kuriem var tā pa dušom izrunāties. tā līdz kliņķim. jo, ja dusmas un aizkaitinājumu patur iekšā, tad labi nebūs. sirds aizaugs ciet.
un. jā. ir iespējams meklēt un atrast labo. tas nebūt nav latviešu skeptiski vērtētais amerikāņu pozitīvisms (lai gan, ja godīgi, visu cieņu arī tam). vienkārši mani liekas, ka tas, kā mēs redzam sevi un lietas, cilvēkus, notikumus sev apkārt ir tikai un vienīgi mūsu pašu izvēle.
tu vari izvēlēties redzēt visu melnu ar dažām baltām strīpām.
un tu vari izvēlēties redzēt visu baltu ar dažām melnām strīpām.
nu kaut kā tā.
par to prāta darbošanos nākamreiz. jau šis sanāca traki gari.
**************
sorry for not having this in english. laziness took over. but basically these are my thoughts and experiences on depression and the way how mind works.
