Pēc astoņu nedēļu būšanas šeit, aplis ir noslēdzies. Tikai nelaime ar tiem apļiem ir tā, ka, jo lielāks kļūst tavu zināšanu un pieredzes aplis, jo lielāks kļūt tavas nezināšanas un pieredzes trūkuma aplis. (šī gudrība vēl no LJP semināru laikiem – tiem, kas tādus atceras).
Sapinusies apļos vai nē, bet te nu mēs visi desmit esam. Ceļa galā un ceļa sākumā. Pēc astoņu nedēļu skraidīšanas ar iedomātiem tauriņu ķeramajiem tīkliem, mēģinot noķer faktus, domas, ciparus, idejas, esamības un neesamības par Grenlandi, mēs salikām to visu kopā. Uz lielā pingponga galda.
Sasodīts. Vajadzēja labāk antropoloģiju vai vismaz socioloģiju mācīties. Maniem draugiem sociologiem mūsu Grenlandes sabiedrības karte būtu saldais ēdiens.
Man kā izbijušam (vai vismaz taimautā esošam) nvo dalībniekam ir aizraujoši ieraudzīt, ka, piemēram, viens no iemesliem, kādēļ te ir tik samilzušas sociālās problēmas, ir tas, ka te NVO sektors ir ... nekāds. Te tāda nav. Piecdesmit septiņi tūkstoši, ierūsējusi Luterāņu baznīca un gandrīz neviena nevalstiskā organizācija. Pilsoniskās sabiedrības un iedzīvotāju līdzdalības cilvēkiem te būtu ko rakt. Un rakt un rakt un rakt. Gandrīz vai pašai gribās ņemt lāpstu un ķerties klāt, bet tas vilciens jau ir aizgājis.
Man kā no depresīvās un „es-tevi-varu-ieplānot-pēc-divām-nedēļām” Latvijas nākušam indivīdam bija sirdi sildoši ieraudzīt, cik viesmīlīgi un nejēgā draudzīgi ir grenlandieši. Par spīti viņu nedaudz nomācošajiem dzīves un sociālajiem apstākļiem, vieni no dzīvespriecīgākajiem cilvēkiem, kādus esmu satikusi. Viņi Eiropas Savienībai varētu šo to vērtīgu iemācīt par iekļaušanu. Te tā tiešām ir in action.
Un pāri visam tas, kas man pieleca šodien – šī divus miljonus kvadrātkilometru lielā zeme ir absolūti un pilnīgi atkarīga no naftas. Nav nevienas jomas, kura varētu izdzīvot bez naftas. Kuģi, kuri atved 90% pārtikas, „pārtiek” no naftas. Apkurei ir nepieciešama nafta. Elektrība tiek ražota ar naftu (kas nozīmē datorus, internetu, TV, mobilos telefonus un visu pārējo). Lidmašīnas (kas ir galvenais pārvietošanās līdzeklis starp pilsētām) tiek darbinātas ar naftu.
Kas notiks, kad tā beigsies?
Un kā gan Grenlande no pilnīgi pašpietiekamas un sevi nodrošināt spējīgas sabiedrības nokļuva situācijā, kad tā ir simtprocentīgi atkarīga no citiem?
Es aizbraukšu ar jautājumiem. Tie ir sasodīti vērtīgas lietas, kuras paņemt līdzi. Man bija iespēja ieskatīties grenlandiešu dzīvēs un redzēt mazliet vairāk un dziļāk par balto virskārtu. Un nu man noāķēties nost no tā visa un braukt mājās šķiet kaut kas no „bāc, bāc, bāc” sērijas.
Grenlande man nekad, nekad vairs nebūs „tas lielais plankums kartes kreisajā augšējā stūrī”. Šim vārdam tagad ir divu mēnešu, desmitiem sarunu, kaffemik, nepārtraukto suņu reju un rozā sniega spēks. Nav maz, ne?
P.S. starp citu – šodien veikalā nebija ne miltu, ne olas, ne brūnā cukura. Tā visa nebija arī vakar un aizvakar. Nemaz nerunājot par jogurtu, kuru šeit esmu redzējusi tikai divreiz. Neviens nezin, kad tas viss atkal parādīsies – „nu, tad, kad atbrauks kuģis, kurš ir kaut kur ceļā no Dānijas”. Mazliet smieklīgi. Kā vecajos labajos laikos, kad man bija četri gadi un mēs vēl joprojām dzīvojām PSRS.
After being here for eight weeks, the circle has closed. The bad thing about those kind of circles is – the bigger you circle of knowledge and experience gets, the bigger gets the one of lack of knowledge and experience. It is just the way it works. Cant help it.
Entangled in all those circles or not, but here we all are. At the end of one road and at the very beginning of this new one. After running around with imaginary butterfly nets for eight weeks, trying to catch all those facts, numbers, ideas, thoughts, beings and nonbeings about
Dang. Should've studied anthropology or at least sociology. This could be a base or my final thesis or even more.
For me as a former NGO person (or at least such one who has been put on a timeout), it was interesting to see how one of the roots for all those social problems in here is complete lack of nongovernmental sector in here. There is nothing in here. Fifty seven thousand people, a rusty and inactive Lutheran church and almost no NGOs. Researchers of civic society and democratic participation would have stuff to research here. It feels like I would be excited to dig in more in this. And then show all the results to
For me as one who comes from depressed and “I-can-schedule-you-in-two-weeks”
And, above all, what I realized today – this two million square meter island is totally and absolutely dependent on oil. There is no area that could live without it. Ships, who deliver 90% of the food, run on oil. Electricity is produced, using oil (electricity means also internet, computers, TVs and cell phones). They need oil for heating. Planes need oil as well.
What happens when the oil runs out?
And how did it happen that
I will leave with tons of questions. They are damn good things to take with me. I had a chance to look into Greenlandic lives and see a little deeper than just the white surface. And unhook myself off and go home is kind of like “dang, dang, dang” case.
P.S. by the way – there was no butter, eggs or brown sugar today in the store. Nor yesterday. Nor day before. Not even speaking about yogurt that I have seen just twice while being here. And no one knows when all that goodness will show up again – ships are “somewhere on their way” between
