Reizēm jau ir tā, ka vārdi iestrēgst kaut kur. Un tu viņus gribēdams ārā nedabūsi, pat ar beisbola nūju un motorzāģi, un ciankāliju nē. Manējie ir kaut kur iestrēguši, jo liekas, ka vārdi vienkārši nobāl visa tā priekšā, kas ir noticis pēdējo nedēļu laikā.
Es jau, protams, nepastāstīju par to kajaku braucienu, un tas man vēljoprojām tāds melnumiņš uz sirds, jo stāstāmā tur bij vai vai cik daudz. Par to, kā Mad frīkojās ārā tad, kad bija baseinā jāgāžas ar galvu uz leju. Par to, kā Mad gandrīz uzkāpa virsū zosij, kur mierīgi, neko ļaunu nenojauzdama, sēdēja savā dūnu ligzdiņā un perēja savus zosulēnus. Par to, kā Mad un Niks netīšām bija liecinieki jēriņa dzimšanas procesam un abi, pilsētas bērni būdami, spēja vien 2 minūtes no vietas teikt: "Oh. My. Gosh.". Par to, kā mēs kāpām un neuzkāpām kalnā, bet tā vietā sēdējām iekš "COOP" un ēdām šokolādi un cepumus. Par to, kā mēs četratā, pusvienos naktī, tikko pēc saulrieta, sēdējām uz akmeņiem okeāna malā ar jūras žagatām foniņā un dzērām apelsīnu sulu un diskutējām par to, vai un kādā mērā amerikāņi ir pārāki vai nepārāki par citām nācijām (nebeidzama diskusija, jā nu dien).
Bet tas viss bija sen.
Un tas viss bija Norvēģija.
Nu ir Latvija atvilknīte vaļā, lai gan prāts un domas un sirds vēljoprojām ir Oslo lidostā un tur grib arī palikt.
Bet nav jau slikti. Ir gan protams diezgan citplanētiesiski, bet nāks laiks, nāks padoms, un gan jau ka līdz ar to gan miers, gan prieks, gan Mišela izradīsies.
Tikmēr mēģināšu sevi breinwašot ar 23.psalmu, ticot, ka pat tad, ja viss liekas sagājis galīgā dēlī, auzās un kur tik vēl nē, patiesība paliek patiesība.
turpinājums sekos... varbūt.
tikmēr priecājieties un līksmojiet, mīļie, jo ir labi, ja dzīve ir pa īstam. ja asaras ir īstas un smaidi nesamocīti. tad ir vērts dzīvot.
Sometimes it happens that words get stuck somewhere. And you can't get them out of that "somewhere", not even with a baseball bat nor chainsaw, nor potassium cyanide. Mine (words I mean) are stuck because it seems they just fall short of the capacity to describe and explain, especially considering everything that has happened in the past couple of weeks.
I, of course, forgot to write that kayaking trip, ands it is still a little black spot on my heart. There was a lot to tell and write about, but I just ... don't feel like it anymore. Don't feel like telling about the pool and how Mad freaked out when she had to fall in the water with the head upside down. Don't feel like telling how Mad almost stepped on a goose who, not suspecting anything coming, just sat there quietly on her down nest and waited for her gees babies to hatch out. Don't feel like telling about how Mad and Nick very accidentally witnessed a birth of a lamb, and they, as very normal city kids, couldn't say more than "Oh.My.Gosh.Oh.My.Gosh". Don't feel like telling how we went up the mountain, but not like super really all the way. We came down instead and ended up in the "COOP" (local store), eating chocolate and cookies. Don't feel like telling how all four of us just sat there, on the rocks, right after sunset in the very midnight. We drank orange juice and discussed if and how americans are better than other nations (and it is a very endless conversation, believe me).
It was long time ago.
It was in norway, and it is over.
I have my "Latvia" drawer open now, even though my heart and mind is still the Oslo airpoRt. And they want to stay there.
But it is not bad now. It is a very "alien" feeling for sure, but it is going to alright I guess. I am sure, as time passes, they will show up, all of them - the peace and the joy, and the Mishel.
Meanwhile I will keep brainwashing myself into the psalm 23, believing, that even though everything right now seems pretty messed up, truth still stays truth no matter what.
To be continued... Maybe.
In the meantime - be happy and joyful, you lovely people, because it is so good that life is real. That the tears are real and genuine, and the laughter are not fake. Life is worth living then.
