septiņpadsmitais/ the seventeenth

nopietna viņiem te tā neatkarības dienas padarīšana. nav nekāds "aiziesim salūtiņu paskatīties" variants. karogi visās malās, tautastērpi ij meitenēm, ij puišiem, bērni saģērbti viens par otru smukāk, taurītes un saldējums, un parāde ar orķestri no baznīcas līdz veco ļaužu namam. varbūt ka pat ne tik daudz patriotisma un valsts, drīzāk gan - piederības sajūtas un kopienas svinēšana. un būt daļai no tā visa, pat ja tikai uz vienu dienu un tikai pastarpināti, smaidot mājot ar galvu un atkārtojot ikke norsk un kjempe fint , bija pārsteidzoši jauki un mīļi. latviešiem nenākti par skādi šo to pamācīties par to, ko nozīmē priecāties un vienkārši būt kopā. bez ūbersūrās agendas, bez simtstūkstošu izklaides programmas un desmitreizdesmit metru lieliem ekrāniem uz katra stūra.
man šķiet tik jauki, kā viņi te māk svinēt to, kas viņi ir.
man šķiet satriecoši, ka tieši norvēģija ir tā otrā vieta uz zemeslodes, kuru es varu saukt par mājām.

**********
they take this indepenence day thing pretty seriously here. it is nothing like "lets go in the evening and see some fireworks". they have flags everywhere, and almost everyone is dressed int heir national costumes. Kids are super cute, holding their party noise makers and trying to keep up with their parents in the parade that goes from the church to the old folks' home. it is not so much about celebrating the patriotism or their country, it is more about celebrating the sense of belonging and community. to be a part of that, even though just for one day, was lovely and almost inspiring. and my dear Latvians could learn a great deal about how to be joyful, and how to be together. without a complicated agenda, without hundred thousand worth entertainment program, without 10x10m screens on every corner.
I find it very appealing how they are able to celebrate who they are.
I find it awesome that the other place on the earth that I can call my home turned out to be Norway.